Inga    Jurova
Dzimusi Rīgā, 1972. gada 16. martā. 2000. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu,  A.  Naumova un  K. Zariņa glezniecības meistardarbnīcu un maģistrantūru. No 2001. gada Latvijas Mākslinieku Savienības biedre.
No 1996. gada piedalās dažādos mākslas projektos kā gleznotāja,  strādā kā izstāžu kuratore un ir sarīkojusi vairākas personālizstādes. 2020. gadā ieguvusi Ģederta Eliasa balvu par lauku tēmas atspoguļojumu mūsdienu glezniecībā par darbu “Dimdiņu saimnieki. Āfrēds un Elfrīda”, kurš bija skatāms Ģederta Eliasa balvas konkursa izstādē Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. 
2020. gadā, 2021.gadā un 2022.gadā nominēta Jāzepa Pīgožņa piemiņas balvai konkursa izstādēs "Latvijas ainava" Sv. Pētera baznīcā.

Inga Jurova ir gleznotāja un Maskavas Forštates iedzīvotāja. Savā jaunākajā projektā “Forštates stāsts” absolūti dokumentāli fiksējot Maskavas Forštates arhitektūru, izmanto šo savu  personisko pieredzi kā valodu, lai runātu par  eksistenciālām tēmām – cilvēka likteni, dzīvību un nāvi. Personālizstādē “Forštates stāsts” bija veltīta rajonam, kur dzīvo māksliniece – Maskavas Forštatei. Viņas gleznās atainoti māju portreti.  Inga Jurova pārstāv maģiskā reālisma virzienu glezniecībā, tāpēc gleznojot reālistiskus motīvus, mākslinieci interesē metafiziskais un aiz ārējās formas slēptais lietu saturs. Maskavas Forštate ir vēsturiski multikulturāls, savdabīgs un vitāls Rīgas rajons. Viens no izstādes vēstījuma slāņiem ir šī rajona atmosfēras dokumentēšana un nepamatotu stereotipu noraidījums. Nereti mākslinieces gleznu varoņi ir dzīvnieki – ar cilvēciskām īpašībām un pārdzīvojumiem apveltītas būtnes, kuri līdzīgi arhitektūrai tiek lietoti kā metaforas, laika un garīgās dimensijas simboli. Gleznotājas Ingas Jurovas darbi ir savdabīgi, krāšņi, sievišķīgi, asprātīgi un maigi.

Turpinot šo tēmu, izstādē “Dienasgrāmata” apskatāmi jaunākie darbi no šī cikla.

Māksliniece stāsta: “ Es gleznoju Rīgas ainavas, neejot tālu no Forštates. Esot tuvu savai videi, salīdzinot ar iepriekšējo projektu, atsvešinātības pakāpe ir pieaugusi. Panorāmiskas ainavas ir no attālināta skatu punkta, vispārinātas, personāži bez individualitātes, tomēr atšķirībā no iepriekšējās izstādes, esmu kļuvusi par savas glezniecības daļu – esmu vērotājs, kas piedāvā skatītājam kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai – konkrēts laiks, konkrēta vieta, mana interpretācija. Es nerunāju par mājām un svešiem likteņiem, es stāstu par sevi.