No tālas pagātnes līdz pat mūsdienām audēju amats ir viens no retajiem, kuru latvieši ir paturējuši vadošajā vietā starp amatu prasmēm. Ne velti audējas ir apveltītas ar asu prātu, labu gaumi un fizisku izturību.

Līvānu novads ir bagāts ar aušanas tradīcijām un profesionālām audējām. Audējas savu amata prasmi pilnveidoja individuāli – katra savā mājā. Doma par audēju darbības apvienošanu un pulciņa izveidi radās mākslas zinātniekam Jānim Pujātam ekspedīcijas laikā pie Latgales audējām laika posmā no 1967. – 1970. gadam. Ideju īstenoja un pulciņu dibināja Monika Mančinska 1972. gadā, kad Līvānu kultūras namā sarīkoja pirmo vietējo audēju un rokdarbnieču darbu izstādi. Tā arī radās audēju pulciņš, kuram Līvānu pilsētas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ tika dots skanīgais upes „Dubnas” vārds. Sākās aktīvs darbības process.

Audēju un rokdarbnieču veikums tika atzinīgi novērtēts un jau 1979. gadā Latvijas PSR Kultūras ministrija „Dubnai” piešķīra Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukumu.

Grozi ar dzijas kamoliem, aušanai pietītas saiviņas, aust iesāktas segas, lina galdauti, grīdceliņi – tā ir Tautas lietišķās mākslas studijas „Dubna” audēju ikdiena. Tautas lietišķās mākslas studija „Dubna” saglabā un attīsta senās aušanas tradīcijas, pēta Latgalei raksturīgās senās rakstu zīmes un ieauž tās mūsdienīgās tekstilijās.

Par studijas veiksmīgu darbību, liels nopelns ir bijušajām un esošajai studijas vadītājai. Tās ir:

• Monika Mančinska – audēju pulciņa dibinātāja un atbalstītāja;
• Tekla Daukste – audēju pulciņa vadītāja 1972. – 1977. gads;
• Renāte Mančinska – TLMS „Dubna” vadītāja 1979. – 1984. gads;
• Lilita Peiseniece – TLMS „Dubna” vadītāja 1984. – 1987. gads; 2001. – 2002. gads;
• Marta Mikulāne, Lidija Kalinka – TLMS „Dubna” vadītājas 1991. – 1997. gads;
• Maruta Upeniece – TLMS „Dubna” vadītāja 2000. – 2001. gads;
• Inese Valaine – TLMS „Dubna” vadītāja 1987. – 1991. gads; 1997. – 2000. gads; 2002. gads līdz mūsdienām.

Gadiem ejot, mainoties paaudzēm, kolektīvā ienāk arvien jaunas rokdarbnieces. Patreiz Tautas lietišķās mākslas studijā „Dubna” darbojas 12 izdomas bagātas un darbīgas studijas dalībnieces.

• Apmācības aušanā;
• Tekstilmākslas darbu izstāde;
• Dalība izstādēs: Latviešu tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgus Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā, Lielais latgaļu tirgus Ludzā, u.c. pasākumi

• Audējas:

Kā stāsta sena leģenda – tikai paradīzē pirmie cilvēki Ādams un Ieva staigājuši kaili. Vēlāk sāka pielietot zvērādas, ko nomainīja lina un vilnas apģērbi. Kādā veidā pavedieni savienoti, to varam tikai minēt. Aužamie stāvi, jeb stelles izgudroti jau pirms mūsu ēras, tikai steļļu konstrukcija bija daudz vienkāršāka nekā mūsdienās.

Latgalē aušana ir viena no vadošajām tautas mākslas nozarēm kopš sirmas senatnes. Ik ciemā bija izcilas audējas, pielocīja pūru sev un palīdzēja to darīt arī kaimiņu meitām. Aušana kļuva par nodarbi, ar kuras palīdzību tika nodrošināti papildus ienākumi dzīvošanai. Pārdošanai vairāk auda baltos linu audumus. Daudzveidīgi un skaisti bija latgaliešu austi rakstaini linu dvieļi un galdauti. Latgalē audumu darināšanā, izmantoja arī linu pakulas. Nereti pat rakstainās gultas segas auda no pakulām. Minētā īpatnība auduma materiālu izvēlē pakāpeniski izzuda tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Krāsu rakstu dažādības ziņā visbagātākās bija dreļļu tehnikā austās gultas segas. Saulītei un zvaigžņu rakstam te tika rasts neizsmeļams variantu daudzums, kas izvietots dekoratīvos laukumos gar segas malām vai klāja visu segu. Sevišķi greznas Latgalē darināja jostu segas, kuras sašuva no atsevišķi izaustām rakstainām jostām.

19. gadsimta amatnieki galvenokārt auda apģērbu audumus un mājoklim nepieciešamos praktiskos audumus. Savukārt 20. gadsimta sākumā, audēji sevišķu vērību veltīja darinājumiem, kuros audumam ir rotājoša nozīme, tādejādi veicināja mākslas amatniecības attīstību, kas balstīta uz tautas tradīcijām.

Audējas bija pirmās, kas tautas mākslu sāka reprezentēt izstādēs, un tas notika 1903. gadā Pēterburgā. Arī mūsdienās Latgalē ir ļoti daudz audēju, kuras aktīvi darbojas šinī nozarē.

• Aušana

 ir viena no ievērojamākajām amatniecības nozarēm Latgalē. Audumi sadzīvē kā agrāk, tā arī tagad ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Audumus pielieto tradicionāli gan apģērba, gan saimniecisko, gan dekoratīvo lietu radīšanai. Audumu auž no saimniecībā iegūtiem materiāliem, kā arī dabā sastopamajiem, piemēram, vilnas, lina, kaņepēm, meldriem, kalmēm, liepu lūkiem un citiem materiāliem. Līdz 19. gs. vidum lauku amatnieki galvenokārt auda apģērbu darināšanai un mājoklim nepieciešamos audumus. 20. gs. sākumā audēji par primāro izvirzīja pievēršanos dekoratīvo darinājumu aušanai, kas tika izmantoti kā telpu dizaina dekoratīvie elementi. Auda sienas un grīdas segas, dekoratīvos spilvenus, logu un durvju aizkarus. 18. un 19. gs. pilnībā izveidojās un nostiprinājās tautas tērpu darināšanas un rotāšanas tradīcijas. Katram novadam un pagastam bija savs tautas tērps ar noteiktām pazīmēm, rakstiem, krāsu salikumiem. Līvānos nēsāja Krustpils novada tautas tērpu.

Lai radītu kvalitatīvu audumu, nepieciešamas labas stelles. Latgalē visbiežāk izmanto trizuļu, sviru, pusmehāniskās stelles, kuru dažādie varianti vēl joprojām ir sastopami lauku sētās un arī citviet.

Sviru steļļu konstrukcija ir trizuļu steļļu uzlabotā versija, trizuļu vietā liekot sviras un starpniekus. Tādā veidā tika uzlabots arī aušanas process. Arī mūsdienās visvairāk tiek pielietos tieši šis steļļu veids. 20. gs. vidū tiek patentētas Viļumsona stelles. Viļumsona jeb vienpaminu stelles kļuva pieprasītas un plaši izmantotas, jo aužot ar šīm stellēm ievērojami pieauga darba ražīgums. Lai taptu audumi, nepieciešama audekla iekārtošana stellēs. Audekls sastāv no velkiem un audiem. Velkus izvelk vajadzīgajā auduma platumā – kā audekla pamatu, bet audus auž iekšā velkos. Pirms aušanas jābūt skaidrai idejai, kādu rezultātu vēlas redzēt audējs. Tas ietekmēs materiālu izvēli velkiem, audiem. Ja plānots aust grīdceliņu, tad velkos liek rupjus kokvilnas vai linu diegus. Par audiem izmanto strēmelēs sagrieztas lupatiņas vai dabīga materiāla auklas. Ja plānots aust, sedziņu, galdautu vai smalkāku dvieli, tad velkos liek 40. izmēra baltus spolīšu diegus. Par audiem izmanto šķeterētus linu diegus. Zinot, cik garš būs audekls, nepieciešams paredzēt nepieciešamo diega garumu. Vadoties no tā, tiek aprēķināts velku garums un pieskaitīts papildu metrs galu tiesai. Vēlāk ir jāizvēlas audumā plānotie raksti, jāveic aprēķins, par to, kā tie tiks izvietoti audumā, jāuzzīmē vērums atbilstoši izvēlētajai tehnikai.

Kad audums ievilkts (ieriests) stellēs, uzsāk vērt nītis jeb tiek veikta sanītīšana. Cik nīšu būs kārtī, būs atkarīgs no auduma tehnikas veida – sākot no divu nīšu kārtām līdz pat 16 nīšu kārtām sarežģītākos rakstos. Kad audums sanītīts, diegus saver šķietā, šķietu – sistavā. Tā ir nepieciešama, lai blīvi pievilktu ieausto diegu pie auduma. Nākamais solis, kas jāveic, jāpiesien paminas. Kāds būs to daudzums un kā tās tiks piesietas, būs atkarīgs no tā, kāda tehnika tiks izvēlēta audumam. Pateicoties audēju radošajām idejām, pacietībai un mīlestībai uz darbu, Latgalē radās īpašas aušanas tehnikas. Viena no tām ir skalu tehnika. Aušanas procesā pielieto divus skalus ar kuru palīdzību var izaust sarežģītus, bet ļoti skaistus rakstus. Šinī tehnikā tiek austas segas, sienas segas un spilveni. Mūsdienās šo aušanas tehniku izmanto salīdzinoši reti, jo aušanas process ir sarežģīts un darbietilpīgs.

Latgales novadam raksturīgākais austo segu veids ir rožu segas. Tajās ir ieaustas vertikālās joslās izkārtotas ziedu (vīnogu, zvaigžņu) vītnes. To pamats ir austs no melniem vilnas diegiem. Rožu segas tiek austas retāk. Tas izskaidrojams ar to, ka šo segu aušanā nepieciešams ieguldīt krietni vairāk laika un darba nekā citu segu darināšanā.

Kad apģērbs tiek nolietots, to dažādi izmanto citu audumu radīšanā. Piemēram, sagriežot audumu šaurās strēmelītēs, sagatavo aužamo materiālu grīdas celiņiem. Senākā no tehnikām ir vienkārtņa audums, kurš atrasts 3. un 4. gs. latgaļu audumos. Aušanas tehnika ir vienkārša ar to, ka ir nepieciešamas tikai 2 nīšu kārtas un 2 paminas. Vēlāk sāka aust arī 4 nīšu trinīti, kam raksturīga diagonāla svītra audumā. Audums ir biezāks un izturīgāks nekā vienkārtņa tehnikā austais. Savukārt rožceliņš ir greznākais no grīdceliņu tehnikām, jo šajā tehnikā ir iespējams variēt ar auduma dažādošanu.

• Dzijas krāsošana

Latgalē dzijas krāsošana ar augu krāsvielām ir jau gadsimtiem sena tradīcija. Brīžiem tā tika atstāta novārtā, piemirsta, lai pēc kāda laika atkal uzplaiksnītu jaunā košumā.

 Krāsošanas darbi tiek veikti mājas apstākļos, parasti virtuvē vai pirtī. Dzijas krāsošanai izmanto saimniecībā paredzētos traukus – katlus, spaiņus un māla podus. Kopumā Latvijā pazīstami 122 savvaļas un kultūraugi, kuru izmanto dzijas krāsvielu ieguvei. Mūsdienās dzijas krāsošanai pārsvarā izmanto bērzu lapas, alkšņu, ozolu, sīpolu mizas un siena samalumus. Lai dzija labāk uzsūktu krāsvielu un padarītu krāsojumu izturīgāku, pirms krāsošanas to izmērcē kodinātāja šķidrumā. Latgalē minētajai vajadzībai izmanto dažādas vielas. Kodinātāja izvēle ir atkarīga no tā, kādu krāsas toni vēlas iegūt. Mājas apstākļos pieejamie kodinātāji ir purva rāva, lapu koku pelnu sārmi, piena sūkalas, skābu kāpostu sula, etiķis, sāls un ziepes. Tirdzniecības vietās ir iespējams iegādāties vara, dzelzs vitriolu un alaunu. Pēc dzijas krāsošanas to  skalo tīrā ūdenī, žāvē saulainā vai viegli ēnainā vietā. Iegūtā krāsu toņa intensitāte ir atkarīga no tā vai krāsvielai izmantoti svaigi vai kaltēti augi. Vidēji uz 100 gramiem šķiedras ņem 100-150 gramus kaltētu vai 300-500 gramus svaigu augu. Izmantojot lielāku augu daudzumu, krāsojums ir izteiktāks un tumšāks. Svaigi vāktie augi dod dzijai spilgtāku krāsu. Kaltēti augi dzijai piešķir blāvāku, pelēcīgāku nokrāsu. Krāsvielu augus kaltē sasmalcinātā veidā caurvējā, mēreni siltā vietā. Jālūko, lai kaltētie augi žūstot nezaudē savu dabisko krāsu. Izkaltētos augus uzglabā auduma maisiņos. Pirms dzijas krāsošanas, svaigos un kaltētos augus aplej ar ūdeni. Uz 100 gramiem sasmalcinātu augu ņem apmēram 2 litrus ūdens. Svaigos augus mērcē 2 līdz 3 stundas, bet kaltētos augus – 24 stundas. Lai no augiem labāk izdalītos krāsviela, ūdenim pievieno dzeramo sodu. Uz vienu litru ūdens ņem vienu tējkaroti sodas. Interesanti tas, ka katrā krāsošanas reizē, izmantojot vienu un to pašu krāsvielu, var rasties atšķirīgi krāsu toņi.

• Linu un vilnas apstrāde

Linus, tāpat kā pārējos labības augus, sēj aprīļa beigās vai maija sākumā. Linu novākšanu sāk augusta beigās, septembra sākumā. Novākšanu saimnieks uzsāk, kad linu stiebri un pogaļas iegūst viegli dzeltenu nokrāsu. Linu plūkšanas procesā pogaļas tiek atdalītas no stiebra. Vēlāk ievāktos linu stiebrus liek speciāli izraktās ūdens tilpnēs jeb mārkos. Atkarībā no gaisa un ūdens temperatūras, stiebrus mērcē, līdz tie kļūst mīksti. Pēc mērcēšanas linu stiebrus žāvē, liek mīstīklā, tādējādi tiek sašķelts stiebra cietais apvalks. Iegūto linu apstrādā ar kulstīklu. Lai iegūtu viendabīgu linu masu, izmanto susekli. Linus sadala trīs daļās: rupjpakulās, smalkajās pakulās un linšķiedrā. Vērpjot linšķiedru, iegūst linu diegus.

Lai iegūtu vilnas dziju ir nepieciešama vilna. Sākumā ar dzirkļu palīdzību nocērp aitas. Iegūto vilnu rūpīgi izmazgā, izžāvē. Kad vilna ir pilnībā izžuvusi, to ķemmē ar speciālām ķemmēm jeb kārstuvēm, līdz iegūst vilnas masu, no kuras pēcāk vērpj dziju.

• Rokdarbnieces:

Viena no plašākajām seno latviešu mājsaimniecības nozarēm bija rokdarbi, jo visu ikdienas dzīvei nepieciešamo vajadzēja darināt pašiem. Sievietes vērpa, auda, adīja un izšuva. Meitenes jau no mazotnes mācījās no savām mātēm un vecmātēm visu, kas vajadzīgs turpmākajai dzīvei un pūra pielocīšanai. Darbs prasīja izturību, izkoptu gaumi, krāsu izjūtu un ļoti labas zināšanas rakstu darināšanai tehnikā un kompozīcijā. Tika izmēģinātas dažādas tehnikas. Tā veidojās rakstu paraugu krājumi. Gadsimtu gaitā rokdarbi sasniedza arvien lielāku māksliniecisku un tehnisku pilnību. Tieši ar šo rokdarbu prasmi Latgales sievietes visos laikos ir lepojušās. Viņu adītie cimdi, zeķes, jakas, bija katra cilvēka garderobē. Sievu austie dvieļi, palagi ar tamborētām mežģīnēm bija atrodami katrās lauku mājās.

19. gadsimta beigās notika būtiskas pārmaiņas tautas materiālajā kultūrā, arī rokdarbu darināšanā. Šajā laikā beidza pastāvēt tradicionālais mājas kārtībā darinātais apģērbs – tautas tērps. Radās jauns, laikmetam atbilstošs vaļasprieks – laikmetīgie rokdarbi. Jaunie darinājumi gan vizuāli, gan pielietojuma ziņā lielā mērā atšķīrās no seno rotājumu nesēja – tradicionālā tautas tērpa, bet skaistuma un mēra izjūta, kompozīcijas pamati un daudzas senā izpildījuma tehnikas tika radoši pielietotas jauno priekšmetu radīšanā un rotāšanā. 19. gadsimtā tamborēšana bija turīgu dāmu iemīļota nodarbošanās. Šajā laika periodā rokdarbi, to skaitā, tamborēšana bija obligāts mācību priekšmets skolās.

Mūsdienās ar tehniku – rokdarbi pieņemts apzīmēt tekstilizstrādājumus, kas darināti dažādās tehnikās: izšuvums, adījums, tamborējums, mezglojums, dažādas mežģīnes.

• Aušana rožu tehnikā

            20. gs. vidū Dienvidlatgalē plaši bija izplatītas dekoratīvās, daudzkrāsainās vilnas rožu segas. To pamats tiek austs četru nīšu vienkārtnī – melnos, retinātos kokvilnas velkos (seši diegi vienā šķieta zobā, trīs zobi tukši). Audiem tiek izmantota melna vilnas dzija, rakstam – daudzkrāsaina, koša vilnas dzija, ko ieloka tikai raksta vietās. Šīm segām ir izteikta labā un kreisā puse. Rožu segas ornamenta elementiem izmanto līkločus, astoņstūru zvaigznes, atsevišķas puķes, puķu pušķus un vīnogulāju zarus ar ogām. Kompozīcijas veidotas kā minēto elementu joslas gar vienu vai abām segas malām.

Uz jautājumu par rožu segu izcelsmi un pirmsākumiem, atbilde nav viennozīmīgi rodama, jo informācijas par šo segu veidu ir samērā maz. Latvijas Nacionālā vēstures un Brīvdabas muzeja krājumos ir atrodamas dažas šajā tehnikā austās segas. Latviešu daiļamatniecības mācību programmās „puķainie deķi” nav iekļauti, jo tiek uzskatīti par nelatviskiem. Ir saglabājušās ziņas, ka 18. gs. vidū Krāslavā dzīvojošie grāfi Plāteri atvēra paklāju aušanas darbnīcu. Par aušanas pasniedzējiem tika pieaicināti audēji no Polijas un Vācijas. Šī iemesla dēļ Krāslavas apkaimē rožu segu aušana tolaik ieņēma nozīmīgu vietu. Arī mūsdienās šīs tehnikas prasmīgākās lietpratējas dzīvo Krāslavas apkaimē. Lai uzaustu rožu segu ir nepieciešams daudz izejmateriālu, meistarība, laba gaume un laiks.

            Krāšņas rožu segas tiek austas kāzu gultas klāšanai. Tās tiek rotātas ar stādu ornamentiem: vīnogu ķekariem, vīnogulāju stīgām, ogu ķekariem un lapām. Stīgas auž brūnā krāsā, lapas – zaļā, bet ogas – pīlādžogu oranžā krāsā.

            20. gs. pirmajā pusē iecienītas kļuva  segās ieaustās kompozīcijas ar ziediem, ziedu

 vijām, ziedošiem koku zariem un ziedu pušķiem. Šajās kompozīcijās iespējams saskatīt līdzību ar 18. un 19.gs. poļu profesionālo mākslinieku darinājumiem.

• Segu aušana skalu tehnikā

Aušanas procesā pielieto divus skalus ar kuru palīdzību var izaust sarežģītus, bet ļoti skaistus rakstus. Šinī tehnikā tiek austas segas, sienas segas un spilveni. Mūsdienās šo aušanas tehniku izmanto salīdzinoši reti, jo aušanas process ir sarežģīts un darbietilpīgs.

• Cimdu raksti (foto)

Cimdi ir unikāla bagātība rakstu  daudzveidībā, krāsu salikumā un pielietojumā. Cimdi visspilgtāk izsaka latvisko gaumi, izdomu un amata prasmi.

 Līvānu stikla un amatniecības centrs izsludināja akciju, kuras laikā aicināja visas gan Līvānu novada, gan attālāk dzīvojošas adītājas adīt cimdus kopīgai cimdu izstādei. Visu 2007. gada novembra mēneša nogali un decembra sākumu adītājas veda un nesa savus, senāk vai nupat, kā tapušos cimdu pārus. Bija vērojama neticēti liela atsaucība, un 23 adītājas kopā iesniedza 138 cimdu pārus, kuri 2007. gadā krāšņoja Līvānu stikla un amatniecības centra 7 m augsto egli ekspozīciju zālē.

Izstādē ar cimdiem piedalījās: Regīna Jezupenoka, Antoņina Āriņa, Franciska Znutiņa, Maija Kulakova, Anna Dzene, Anna Rusiņa, Janīna Pupiņa, Dace Vilcāne, Dzidra Ceple, Inese Valaine, Anna Šķelta, Anna Kuzņecova, Silvija Lojāne, Veronika Darbote, Ausma Peiseniece, Ligija Ošāne, Monika Voroņecka, Lidija Rusiņa, Janīna Vingre, Ksavērija Vaivode, Anna Prikule, Antoņina Zarāne, Anna Usāne.

• Zeķu raksti (foto)

Līvānu stikla un amatniecības centrs sadarbībā ar atsaucīgiem Līvānu novada iedzīvotājiem, jau vairākus gadus pēc kārtas, savu Ziemassvētku egli rotā netradicionāli – veidojot savdabīgu tematisku noformējumu. 2008. gada Ziemassvētku egle, pateicoties Līvānu novada adītājām, tika rotāta ar krāšņiem adītiem zeķu pāriem. Kopā atsaucās 33 Līvānu novada adītājas, kas bija saadījušas 155 pārus adītu zeķu.

Adītu zeķu pāru autores: Emīlija Pastare; Jūlija Guseva; Leontīne Siņicina; Regīna Jezupenoka; Maija Kulakova; Elizabete Cimare; Anna Šķelta; Anna Bikauniece; Valentīna Vigule; Sandra Vigule; Dzidra Ceple; Inese Valaine; Anna Kuzņecova; Janīna Pupiņa; Rita Teilāne; Antoņina Zarāne; Silvija Lojāne; Inese Butlere; Albīna Malahovska; Ligija Ošāne; Valija Vēvere; Bernadete Vucena; Antonija Vucena; Žanna Vilcāne; Stasija Lipska; Inese Čečis; Dina Krēsliņa; Madara Vuškārniece; Natālija Vuškārniece; Aija Skarbiniece; Jersikas pamatskolas skolēni; Ginta Mališeva; Antoņina Āriņa; Inese Šilova.

• Jostas raksti 

2006. gada 29. decembrī, Līvānu novada domes Latgales mākslas un amatniecības centrā, Līvānos tika izņemta un mērīta rekordgara tautiskā josta, kura tika austa pusgadu – no jūnija līdz pat decembra mēnesim, kā dāvana Līvānu pilsētai 80 gadu jubilejā.

Jostas garums pārsniedza sākumā iecerēto garumu, 80 metru vietā tika izausti 94 m un 43 cm. Pasākuma laikā josta tika mērīta arī senajās garuma mērvienībās – pēdās un olektīs, kopā tika izmērītas 296 pēdas un 174 olektis. Jostai nebija noteikta rakstu zīmējuma, tāpēc ikkatram meistaram bija iespēja ar laba vēlējumiem ielikt daļu no sevis un savas meistarības un kopumā jostā ir vairāk nekā 20 dažādi raksti.

Fiksējot jauno Latvijas sasniegumu tika godinātas 13 audējas, kuras atrada laiku un vēlēšanos piedalīties tik neparastas idejas realizēšanā.

Rekordgaro jostu auda: Maija Kulakova; Inese Valaine; Dzidra Ceple; Solvita Cīrule; Līga Eiduka; Silvija Lojāne; Lilita Peiseniece; Janīna Pupiņa; Rita Teilāne; Sandra Vigule; Madara Vuškārniece; Natālija Vuškārniece; Antoņina Zarāne.

Josta ir apskatāma Līvānu novada Līvānu stikla un amatniecības centra ekspozīciju zālē arī šodien.