Līvānu stikla muzeja ekspozīcijā izvietotie eksponāti, kuri ražoti Līvānu stikla fabrikā, zaigo visās varavīksnes krāsās un ir vienīgā šāda veida ekspozīcijā Baltijā. Tā interesentus iepazīstina ar Līvānu stikla fabrikas vēsturi sākot ar 1887. gadu. Jebkuram apmeklētājam ir iespēja skatīt Rīgas Kinostudijā tapušās dokumentālās filmas par Līvānu stikla fabriku, tās darbu  un darbiniekiem. Ekspozīcija spēj būt saistoša jebkura vecuma apmeklētājiem. Stāstījums gida pavadībā ilgst 40 minūtes.

1. - 4. klases skolēnu grupas, aicinām piedalīties praktiskajā nodarbībā "Stikls tavās delnās", kur uzzināsiet kā tiek ražoti stikla izstrādājumi.  Nodarbības ilgums 30 minūtes. Nodarbības notiek grupās līdz 30 cilvēkiem. Nodarbības cena skolēniem 1,50 EUR un 9 EUR gida pakalpojumi no visas grupas.

Gida pakalpojumu un praktisko nodarbību nepieciešams  iepriekš pieteikt, zvanot pa tālr. +371 65381855, mob. tālr. +371 28603333. 

Pirmo reizi Līvenhofas (Līvānu) stikla fabrikas vārds dokumentos tika minēts 1887. gadā, kā Dinaburgas tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums. Veicot izpētes darbus, Fogess ieguva informāciju, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie, ražošanas un izejvielu ieguves nosacījumi stikla ražošanai – kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un Rīgas – Orlas dzelzceļa tuvums. Šī iemesla dēļ, viņš nolēma Līvenhofā būvēt stikla fabriku, kā arī nomāt „glāžu šķūni”, kas piederēja baronam Nikolajam Korfam. Tika uzbūvēta viena stikla kausējamā krāsns, kurā pārsvarā ražoja pudeles. Neskatoties uz labvēlīgajām dabas resursu izmantošanas iespējām, ražotne darbojās ar zaudējumiem un 1903. gadā bankrotēja.

1903. gadā Juliuss Fogess pārdeva visus savus īpašumus Harkovas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam. Jaunie īpašnieki nolēma ievērojami paplašināt stikla ražošanu un šajā nolūkā 1904. gadā tika nodibināta „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrība”. 1912. gadā Stikla fabrikā strādāja jau 513 strādnieki. Tomēr 1915. gadā kara darbības rezultātā fabrikas tika nopostītas.

Fabrika savu darbu atsāka tikai 1922. gadā, kad nodibinājās akciju sabiedrība „Latvijas stikls” kuras pārvalde atradās Rīgā. Tika atjaunota stikla izstrādājumu izlaide, bet tā pastāvēja neilgi. 1934. gadā akciju sabiedrība bankrotēja. Fabrikas ēkas un iekārtas tika izpārdotas.

Beidzoties 2. pasaules karam 1944. gadā Līvānos sapulcējās stikla pūtēju grupa ar vēlmi atsākt stikla ražošanu. Arturs Bucenieks un Pēteris Klibais, kas stiklinieka gaitas bija sākuši vienā no pirmajiem Līvānu „glāžu šķūņiem”, pieaicināja bijušos kolēģus un organizēja stikla pūtēju arteli. Pilsētiņas kalējs izgatavoja čuguna formas, lai varētu uzsākt tējas glāžu, karafu un petrolejas lampu cilindru ražošanu. Sākuma mērķis bija pieticīgs – no bezkrāsainā stikla gatavot pirmās nepieciešamības stikla izstrādājumus. 1945. gadā artelis deva pirmo produkciju. Sākumā artelī strādāja tikai 10 cilvēki, kuri paši pūta traukus, gādāja kurināmo un izejvielas, vadīja ražošanas procesu un produkcijas realizāciju. Produkcijas sortiments pamazām paplašinājās, pudelēm un glāzēm pievienojās lampu un vējlukturu stikli. Ieviesa pirmos pusautomātus un uzbūvēja lielāku stila kausējamo vannu.

Ar 1950. gadu stikla ražošanas cehs pārgāja Līvānu rajona rūpkombināta sastāvā. 1953. gadā tika veikta galvenā ražošanas korpusa rekonstrukcija. Tika palielināta stikla kausējamā krāsns, pie tās vienlaicīgi varēja strādāt 10 brigādes. Tika ieviesti pusautomāti pudeļu un flakonu ražošanai.

1957. gadā stikla ražošanas arteļa cehs atdalījās no Līvānu rajona rūpkombināta un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu – Līvānu stikla fabriku. Par Līvānu stikla fabrikas jauno direktoru kļuva Fjodors Jurinovs. Tajā laikā Stikla fabrikai piederēja divi cehi un tā ražoja pārtikas un tehniskās pudeles, stikla traukus, lampu un laternu stiklus, vilcienu un tramvaju vagonu gaismas ķermeņus – plafonus, OP-5 glāzes ugunsdzēšamajiem aparātiem, krēma burkas, sifonus, antibiotiķu flakonus, pudeles „Urodāns” un taras kastes.

1961. gadā par rūpnīcas direktoru kļuva Jānis Zosins. Viņa vadībā nākamajos gadu desmitos sāka iezīmēties modernā stikla lielražošanas uzņēmuma kontūras. Tika veikti plaši rekonstrukcijas un modernizācijas darbi. Tika uzcelts jauns cehs, kur darbojās stikla ražošanas automāti, kas gadā saražoja vairākus miljonus pudeļu, glāžu un citu izstrādājumu.

Tika no jauna uzcelta materiālu un gatavās produkcijas noliktava, mehāniskā darbnīca, ēdnīca, sporta zāle, bērnu dārzs, katlu māja, smēde, vairākas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Modernizēts šihtas cehs un rekonstruēts galvenais ražošanas korpuss. 70-tie gadi Līvānu stikla fabrikas darbībā iezīmējās ar jaunu sasniegumu – tika apgūta krāsainā stikla šķirnes trauku ražošana. Fabrikas darbība tika augsti novērtēta gan ar ceļojošiem karogiem, gan goda rakstiem, gan arī ar vimpeļiem. Fabrikas ražojumu kvalitāte sasniedza augstu līmeni.

70. Un 80. gadi Līvānu stikla fabrikai bija uzplaukuma un stabilas augšupejas laiks. 1970. gadā darbu uzsāka pirmā stikla māksliniece – Ludmila Safronova, līdz ar to tika izveidota mākslinieku nodaļa. Līvānu stikla fabrikas mākslinieku nodaļā laika posmā no 1970. gada līdz 2003. gadam darbojās Ludmila Safronova, Aīda Rotčenkova, Ināra Lāce, Herberts Erbs, Anna Sondore, Dainis Gudovskis, Antons Gusārs, Fjodors Kļaviņš u.c. Kvalitatīvais stikls un radošie Līvānu stikla dizaineri, kuriem bija iespēja savas radošās idejas un eksperimentus realizēt fabrikā, kļuva par panākumu ķīlu, kas nodrošināja produkcijas eksportu uz daudzām pasaules valstīm. Laika posmā no 1973. Līdz 1987. gadam produkciju eksportēja uz Mongoliju, Somiju, Zviedriju, Holandi, Poliju Lielbritāniju, Itāliju, Ungāriju, Kuveitu, Bulgāriju, Libānu, Dienvidslāviju, Vāciju, ASV un stikla vēsturisko dzimteni Ēģipti.

1974. gadā Līvānu stikla fabrikā sāka ražot termosu kolbas. 1975. gadā tika uzbūvēta 5 - sekciju krāsainā stikla kausējamā krāsns, kurā vienlaicīgi varēja kausēt 5 krāsu stiklu un ražot krāsainā stikla traukus. Tika izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai. Kā viens no ievērojamākajiem sasniegumiem LSF vēsturē bija bezkrāsainā kristāla trauku ražošanas apguve 1981. gadā. Līvānu kristāls pēc kvalitātes sasniedza tādu pašu līmeni, kā pasaulē pazīstamais „Bohēmijas ”Čehu kristāls. 1986. gadā LSF sāka apgūt optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošanu. Šī produkcijas veida apgūšanas galvenais iniciators un entuziasts bija Daumants Pfafrods. 1991. gadā šis cehs atdalījās no LSF un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu „Anda – Optec”. Līvānu stikla fabrikas ražošanas apjomi nemitīgi pieauga, par to liecināja ne tikai izstrādājumu pieprasījums un fabrikas panākumi, bet arī strādnieku skaita pieaugums. 1971. gadā tie bija 556 cilvēki, bet 1980. gadā, tie bija jau 1250 cilvēki.

1982. gadā par LSF direktoru kļuva Jevgēnijs Skreivers. LSF turpināja ražot iepriekš apgūtos produkcijas veidus, kā arī apguva jaunus izstrādājums. Fabrika izcēlās ar augstas kvalitātes krāsainā un bezkrāsainā stikla izstrādājumu ražošanu un tehnisko progresu.

Ar 90. – to gadu sākumu valsts uzņēmumi tika pārveidoti par akciju sabiedrībām. Tas skāra arī Līvānu stikla fabriku. 1994. gadā uz Valsts Stikla fabrikas bāzes tika izveidota akciju sabiedrība „Līvānu stikls”. Uzņēmuma darbības virziens: galda (šķirnes) stikla trauku ražošana un tirdzniecība. Sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, izejvielu piegāde tika pārtraukta, daudzus gadus pastāvējušais padomju tirgus sabruka un Līvānu stikla fabrikas darbībā sākās strauja lejupslīde.

1999. gadā par A/S „Līvānu stikls” vadītāju kļuva Imants Bušs . A/S „Līvānu stikls” mēģināja piemēroties jaunajiem apstākļiem, taču trūka pieredzes darba organizācijā un fabrika savu darbību uzsāka neveiksmīgi. Radās parādi par gāzi un elektroenerģiju. Savus otros ziedu laikus fabrika tā arī nepiedzīvoja un nonāca bankrota priekšā.

2001. gada oktobrī Vācijas kompānija „Herner Glass” vadības pārstāvji parakstīja aktu par maksātspējīgās A/S „Līvānu Stikls” pārņemšanu, un kopš tā laika bankrotu piedzīvojušais Līvānu uzņēmums pārtapa par SIA „Lettglass”. Uzņēmums ražoja gaismas ķermeņus, akvārijus, vāzes, svečturus un specpasūtījumus. Taču ražošana nenoritēja kā bija plānots.

2008. gada jūnijā Preiļu rajona tiesa pieņēma lēmumu, pasludinot Vācijas kompānijas „Herner Glass” meitasuzņēmuma SIA „Lettglass” maksātnespēju, bet augustā kreditoru sapulcē pieņēma lēmumu sākt uzņēmuma bankrota procedūru. Saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem vairāk nekā desmit gadu rūpnīcā saimniekojusī „Herner Glass” 2008. gada martā 98,5% Lettglas akcijas pārdeva, mēnesi iepriekš nodibinātajam Lielbritānijas uzņēmumam „Waterford Northeast Limited”. Līdz uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanai no tā tika aizvestas visas vērtīgākās ražošanas iekārtas nezināmā virzienā. Izdevās nosargāt Līvānu stikla fabrikas muzeja kolekciju – iespaidīgu laikmeta liecību. Par to lielu paldies jāsaka ilggadējai LSF muzeja gidei Natālijai Stivrišķei un Līvānu novada domes vadībai.

Pašreiz kolekcija ir Līvānu novada pašvaldības īpašums. ES kaimiņattiecību un partnerības instrumenta Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas projekta Nr. LLB -1-098 „Tūrisma attīstības veicināšana Latgales-Utenas-Vitebskas pārrobežu reģionos” ietvaros Līvānu stikla kolekcijai tika uzbūvētas un iekārtotas jaunas telpas Līvānu stikla un amatniecības centrā.

Jaunizveidotajā stikla pūšanas darbnīcā ir atdzimušas vairāk nekā 100 gadus senās stikla pūšanas tradīcijas. Te ir iespēja ielūkoties kā stikla pūtēju rokās top stikla izstrādājumi, uzzināt stikla izstrādes tehnoloģijas noslēpumus un rast vēlmi iegādāties šādus izstrādājumus mūsu suvenīru veikaliņā.

Darbnīcas apskates ilgums 15 - 25 minūtes. Maksimālais apmeklētāju skaits uz amatprasmes demonstrāciju ir 17 cilvēki. Apskate notiek LSAC personāla pavadībā. Darbnīcas apmeklējuma cena: 4 EUR.

Cietais smilšu graudiņš… Šķietami sīks un necils. Grūti pat aptvert to, kas notiek, kas rodas, ja šos smilšu graudiņus vienkopus savieno ar vairākiem ķīmisku vielu komponentiem un visu kopā karsē ļoti augstā temperatūrā. Rezultātā rodas brīnums – šķidra stikla masa. Stikla masa, kas pieredzējuša meistara rokās piedzīvo pārvērtību brīnumu un pārtop dažādos stikla izstrādājumos. Šogad Līvānu stiklam aprit 130 gadi, kā tas ir vienots ar Līvānu pilsētu un iedzīvotājiem, kā tas ir iekausēts Līvānu vārdā. Nav Latvijā tādas ģimenes vai lauku mājas, kur vecmāmiņas bufetes dziļumos Jūs neatrastu Līvānu stiklu. Līvāni bija, ir, un vienmēr paliks stiklinieku pilsēta!

Līvānos stikla ražošana tika uzsākta, kad pašas pilsētas vēl nebija, tālajā 1887. gadā. Līvenhofas miestiņā tika uzcelta stikla fabrika, jo tuvumā atradās kvarca smilts, lauztais dolomīts un kurināmais (kūdra un sakārņi), kas bija labvēlīgi apstākļi stikla ražošanai. Drīz vien šī ražotne kļuva par lielāko stikla fabriku tuvākajā apkaimē. Ražošanas pirmsākumos tika ražoti saimniecībā vajadzīgie trauki – burkas, pudeles.

Līdz ar laiku mainījās arī fabrikas liktenis. Pirmā pasaules kara laikā fabrikas ražošanas korpusi tika nopostīti.  Ieguldot pamatīgu darbu, jau 1922. gadā ražotni atjaunoja. Ražošanas galvenie izstrādājumi bija ievārījumu burkas, degvīna pudeles, farmācijā izmantojamās pudelītes un lampu stiklus. Pēc otrā pasaules kara, fabrika darboties atsāka 1945. gadā, kad tika ražotas pudeles, burkas, lampu un vējlukturu stikli. Sākumā mērķis bija visai pieticīgs – no bezkrāsainā stikla gatavot pirmās nepieciešamības stikla izstrādājumus. Tā laika stiklinieki – vienkārši ļaudis, bet ar lielisku amata prasmi – uzsāka Līvānu stikla renesansi. Grūtībām spītējot, pacietīgi un neatlaidīgi stikla meistari gāja savu ceļu. Jaunos stikla pūtējus apmācīja vecie meistari. Tā Līvānos izauga stiklinieku paaudzes. Maz ir sastopamas tādas ģimenes, kurās kāds nav strādājis stikla fabrikā.

Ritot laikam, mainījās iedzīvotāju dzīves līmenis, līdz ar to arī izstrādājumu sortiments. Līvānu stikla fabrikas izstrādājumi kļuva atpazīstami un pieprasīti.

Sešdesmitajos gados sāka iezīmēties moderna stikla lielražošanas uzņēmuma kontūras. Līvānu stiklinieki apguva savu kolēģu pieredzi, apmeklējot citas stikla fabrikas. Savukārt jau septiņdesmitie gadi iezīmējās ar skaistām radošām uzvarām, ar krāsainā stikla šķirnes trauku ražošanas apgūšanu. Līvānu stiklu, kas “mirdz visās varavīksnes krāsās”, pieprasīja daudzviet aiz Latvijas robežām. Fabrika ar saviem stikla izstrādājumiem reprezentējās starptautiskajos gadatirgos un izstādēs. Pie pircējiem nonāca brīvās veidošanas tehnikā darinātie trauki, kuri kļuva pieprasīti un Līvānu stikla fabrikai raksturīgi.

1970.gadā darbu fabrikā uzsāka mākslinieki-dizaineri, kuri deva būtisku ieguldījumu produkcijas sortimenta paplašināšanā un stikla izstrādājumu estētiskajā noformējumā. Pēteris Vilcāns, brošūrā “Līvānu stikls pasaules ceļos” ir minējis: ”Daudzi Latvijas kultūras un zinātnes darbinieki ir izteikušies, ka Līvānu stikla fabrikas izstrādājumus: glāzes, vāzes, augļu šķīvjus u.c. veikalos spējot atšķirt no citu stikla rūpniecības uzņēmumu ražojumiem, neredzēdami fabrikas zīmi – pēc veidojumu formām un līnijām.”

Māksliniekam bija jābūt daudzpusīgam speciālistam, jo, iztēlojoties konkrētu stikla izstrādājumu un zīmējot to uz papīra, ir gan jāizstrādā rasējums, gan jāpārzina ražošanas process. Ceļš no skices līdz gatavam izstrādājumam bija ļoti garš – vispirms skices izvērtēja vadošie nodaļu speciālisti, un pēc Mākslas padomes apstiprinājuma sekoja pirmā parauga izgatavošana. Pēc tam sekoja formas tehniskais rasējums, pēc kura mehāniskajā cehā izgatavoja čuguna formu. Eksperimentālā stikla pūtēju brigāde mākslinieku ieceres pārvērta reālā izstrādājumā, taču bieži arī paši pūtēji bija trauku formu autori.

Aīda Rotčenkova, Līvānu stikla fabrikas galvenā māksliniece atceras: “Stikls ir ļoti skaists, bet grūts materiāls. Un līdzīgs bija mākslinieka liktenis. Rūpnīca ierobežo, jo ne viss iecerētais bija tehniski izpildāms. Iedvesmu gaidīt nebija laika. Būt māksliniekam un pašam sevi aizliegt - lūk, tas ir būt māksliniekam rūpnīcā. Taču no otras puses – vai gan ir daudz mākslinieku, kuru dizaina trauki ir vai katrā mājā. Mākslinieks jau ir tāds kā virzītājs, reizēm arī nesaprasts. Tomēr mūsu dizains bija Baltijā labākais, mums nekad nebija aizrādījumu.”

Arī ar šiem sasniegumiem stiklinieku radošums un mīlestība uz stiklu nezuda. Sākās nepagurstošs darbs pie stikla ražošanas augstākās raudzes izstrādājumu apgūšanas un ražošanas, proti, kristāla ražošanas. Stiklu un kristālu pagātnē vij leģendas. Līvānieši ilgi loloja sapni par kristālu, neatkāpās no tā ne soli, un uzminēja kristāla noslēpumus. Un tā, 1981. gadā aizsākās Līvānu kristāla ražošana.

Katram īstam meistaram piemīt viena īpašība, kuru varētu saukt par izmēģināšanas kāri. Vienalga, vai viņš ir kurpnieks, galdnieks, drēbnieks vai smalkmehāniķis, pēc teicami un labā kvalitātē pagatavotā izstrādājuma viņš grib izmēģināt roku pie kaut kā jauna, mēģināt gatavot kaut ko lielāku, labāku, sarežģītāku. Tāpat ir ar stikliniekiem. Tādēļ stikla fabrikas darbinieki liekot lietā savas zināšanas un uzņēmību, 20.gs. 80.gados uzsāka ražot unikālu stikla izstrādājumu – gaismas vadus.

Līvānu stikla fabrikas galvenais konstruktors, kristāla ceha priekšnieks, optiskās šķiedras ražošanas ieviesējs Daumants Pfafrods par optiskās šķiedras ražošanas pirmsākumiem stāsta: “Mani aizrāva šķiedras optika. Bija sajūta, ka radījām kaut ko jaunu. Neskaitījām darba stundas. Bija izaicinājums, mēs gribējām sevi pierādīt. Tolaik ar šķiedras optiku Savienībā nodarbojās milzīgas kompānijas, un mūs no provinces rūpnīcas sākumā neviens neņēma nopietni. Ar savu entuziasmu radot jauna tipa izstrādājumus un tehnoloģijas, pamazām sākām pierādīt, ka esam vērā ņemami. Ko mēs ražojām un kur to pielietoja? Pārsvarā tie bija dažādi optiskie sensori. Optiskā šķiedra sekmīgi spēj darboties zemūdenēs, lidmašīnās, helihopteros, dzinējos un citur. Neviens standarta sensors nestrādā, piemēram, augstas radiācijas ietekmē. Atceros, 1986.gada 26.aprīlī notika avārija Černobiļas atomelektrostacijā un jau 10.maijā pie manis sēdēja cilvēki, kam vajadzēja sensorus, kas spētu izpētīt notikušo avārijas epicentrā, redzēt, kas notiek tur iekšā. 80.gadu beigās sākās pirmie signāli medicīnas aparatūras ražošanai.”. Šobrīd Līvānu augsto tehnoloģiju ražotnēs šķiedras industrija tālāk stāsta šo stikla stāstu jaunā tehnoloģiskā valodā.

Ar asu un sāpīgu, gluži, kā bites dzēlumu, pienāca 2008. gads, ar ziņu par Līvānu stikla fabrikas darbības slēgšanu. Sāpīgais notikums vēl aizvien mājo līvāniešu atmiņās.

Unikāla vērtība, kas ir palikusi no stikla fabrikas laikiem, ir ekspozīcija „Līvānu stikla muzejs”. Kolekcija, kādas nav nekur Baltijā. Ar entuziastu un Līvānu novada pašvaldības uzņēmību, savulaik izdevās saglabāt Līvānu stikla fabrikas muzeja kolekciju – iespaidīgu laikmeta liecību. Un šobrīd visās varavīksnes krāsās zaigojošais Līvānu stikla muzejs, kopš 2013. gada, atrodas Latgales mākslas un amatniecības centra telpās, kur, pateicoties dalībai projektā, izdevās uzcelt un iekārtot ekspozīcijai atbilstošu zāli.

Ekspozīcija iepazīstina interesentus ar Līvānu stikla fabrikas vēsturi, izskaidro stikla trauku ražošanas tehnoloģiju un sniedz iespēju aplūkot vairākus tūkstošus Līvānu stikla fabrikā tapušu stikla izstrādājumu. Tāpat jebkuram interesentam ir iespēja skatīt Rīgas kinostudijā tapušas padomju laika īsfilmas par Līvānu stikla fabriku, tās darbu un darbiniekiem. Interaktīvi un mūsdienīgi iekārtotā ekspozīcija neatstāj vienaldzīgu un spēj būt saistoša jebkura vecuma apmeklētājam. Caur stiklu taču var izstāstīt tautas vēsturi! Vēsturi, ko klāja uz ģimenes galda ikdienā un godu reizēs. Pirmās burciņas un pudeles, glāzes un glāzītes, salātu trauciņi, ziedu vāzes un lepni kristāla trauki. Arī gaismas ķermeņi. Stikla akvāriji. Un pat Brīvības pieminekļa stikla vertikāle, kas tapusi te – Līvānos. Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, kolekcija katru gadu tiek papildināta ar jauniem eksponātiem. Tāpat, no bijušajiem Līvānu stikla fabrikas darbiniekiem, uzzinām jaunus faktus par vēsturi un tehnoloģiju.  Jāsaka liels paldies viņiem par sadarbību! 

Lielā un patiesā interese par stiklu, apliecina par stikla ražošanas tradīciju un vēstures dzīvotspēju. Ne velti dvēselē virmojošā stikla masa, gluži kā lava bijušajiem stikliniekiem un Līvānu novada pašvaldībai ir izlauzusi ceļu uz jaunu izaicinājumu – stikla pūšanas darbnīcas atvēršanu Latgales mākslas un amatniecības centrā. Ar Līvānu novada domes finansiālu atbalstu, jaunatklātajā stikla pūšanas darbnīcā ir atdzimusi jau 130 gadus senā stikla pūšanas tradīcija. Sākot no aprīļa darbnīcas apmeklētājiem ir iespēja ielūkoties stikla izstrādājumu tapšanas procesā, izzināt stikla izstrādes tehnoloģijas noslēpumus un sajust karstās stikla masas pārvērtību brīnumu, kas top pieredzējuša stikla meistara Aleksandra Logvina rokās.

Paralēli Stikla pūšanas darbnīcas apskatei, šajā svētku gadā taps īpašas pastkartes, kuras attēlos Līvānu stikla 130 gadu dzīves posmus. Tāpat, lai šo notikumu izceltu, visa gada garumā, Latgales mākslas un amatniecības centra ekspozīcijā “Līvānu stikla muzejs” būs iekārtota īpaša jubilejas vitrīna. Jau 4. maijā aicinām apmeklēt “Baltā galdauta svētkus”, kuros varēsi, nosūtot draugam īpašo pastkarti, atgādināt par vienu no Līvānu lepnumiem. Ja nebūsi paspējis šo ekspozīciju apmeklēt, tad to, bez maksas, varēsi  izdarīt atnākot uz Muzeju nakts pasākumu, kurš norisināsies 20. maijā. Vasaras mēnešos jau varēsi aplūkot Stikla pūšanas darbnīcā tapušo Aleksandra Logvina darbu izstādi. Par citām jubilejas gada aktivitātēm uzziniet apmeklējot Latgales mākslas un amatniecības centra jauno mājaslapu: www.livanustikls.lv.

Šogad ir jubilejas laiks Līvāniem, stikla meistariem un viņu ģimenes locekļiem. Visa gada garumā aicinām ne tikai piedalīties dažādos pasākumos, kuri organizēti par godu šim notikumam, bet arī apskatīt savos plauktos, īpašumā esošos Līvānos ražotos stikla traukus, aprunāties ar kādu bijušo stikla fabrikas darbinieku, izlasīt kādu interesantu faktu par Līvāniem - stikla pilsētu! Ja arī Tev ir kāds stāsts vai interesants fakts pastāsti to mums- Latgales mākslas un amatniecības centra darbiniekiem, publicē to savos sociālo tīklu profilos, dalies ar draugiem un paziņām, lai atmiņas, kurās dzīvo vēl neatdzisuša stikla siltums, neizzūd! Svinēsim svētkus kopā!