Desmit gadi, kuros atdzima Līvānu stikla pūšanas tradīcija

Šovasar aprit desmit gadi, kopš Līvānu stikla un amatniecības centrā pirmo reizi atkal iedegās stikla kausēšanas krāsns un karstā stikla masa pārtapa izstrādājumos. Šī jubileja ir stāsts ne tikai par darbnīcu, bet arī par cilvēkiem, kuri ticēja, ka Līvānos stikla pūšanas tradīcijai ir jāturpinās.

Darbnīcas atdzimšana sākās 2014. gadā, kad pie Līvānu stikla un amatniecības centra vadītājas Ilzes Griezānes atnāca stikla pūtējs Aleksandrs Košeļevs ar ideju atjaunot stikla pūšanas darbnīcu. Toreiz vēl neviens nenojauta, cik sarežģīts un darbietilpīgs būs šis ceļš. Kā vēlāk, atskatoties uz paveikto, viņa ar smaidu atzina – ja būtu zinājusi, cik daudz darba tas prasīs, varbūt būtu labi padomājusi.

Tomēr Aleksandra Košeļeva entuziasms izrādījās izšķirošs. Viņš idejai piesaistīja tā laika Līvānu novada domes izpilddirektoru Uldi Skreiveru, kurš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem darbnīcas izveides atbalstītājiem. Viņa personiskā saikne ar stikla fabriku bija īpaša – abi vecāki visu mūžu bija strādājuši Līvānu stikla fabrikā, bet arī pats Uldis savulaik bija iepazinis stiklinieka darbu. Kā mēdz teikt paši stiklinieki – ar stiklu saslimst uz mūžu.

Projektu aktīvi atbalstīja arī pašvaldības vadība, pašvaldības speciālisti un visa Līvānu stikla un amatniecības centra komanda. Lai izveidotu darbnīcu, tika uzsākta sadarbība ar stikla mākslinieku Juri Dunovski un stikla mākslinieku un inženieri Marku Ekstrandu, kurš savas dzīves laikā izveidojis vairāk nekā divdesmit stikla pūšanas darbnīcu visā pasaulē. Tieši pēc viņa tehnoloģijām Līvānos tapa stikla kausēšanas krāsns, stikla pīpju uzkarsēšanas iekārta un atlaidināšanas krāsnis.

Darbnīcas izveide nebija vienkārša. Lielākā daļa iekārtu tika izgatavotas pašu spēkiem, tās bija jāsertificē, bet nepieciešamās detaļas tika pasūtītas no Amerikas Savienotajām Valstīm. To prasmīgi veica pāsvaldības speciālisti. 2016. gada pavasarī viss bija gatavs darbnīcas atklāšanai. Bija iecerēts pilsētas svētkos jūlijā rīkot īpašu atklāšanas pasākumu, taču liktenis ieviesa sāpīgas pārmaiņas. Aleksandrs Košeļevs bija devies strādāt uz Norvēģiju, kur stikla darbnīcā pie krāsns piedzīvoja smagu sirdslēkmi. Līvāni palika bez cilvēka, kura entuziasms bija aizsācis visu projektu.

Pēc šī traģiskā notikuma šķita, ka iecere varētu arī neīstenoties. Taču drīz vien radās jauna iespēja. Darbu Līvānos vēlējās uzsākt stikla pūtējs Aleksandrs Logvins. Tā 2016. gada 16.jūlijā , Līvānu pilsētas svētkos, stikla pūšanas darbnīca uzsāka darbu.

Pirmie mēneši bija īsts izmēģinājumu laiks. Darbnīca darbojās testa režīmā, un neviens vēl īsti nezināja, kādi izstrādājumi kļūs par tās vizītkarti. Pirmie darbi bija pieticīgi, taču tie kļuva par pamatu tam, ko redzam šodien.2018. gadā darbnīca sāka strādāt pilnā režīmā visa gada garumā. Tas nozīmēja pilnīgi jaunu darba organizāciju arī visam Līvānu stikla un amatniecības centra kolektīvam. Līdzās muzeja darbam bija jāapgūst neliela, bet īsta ražošana – jāgādā izejmateriāli, jāorganizē produkcijas uzskaite, pārdošana, jāizstrādā prezentācijas materiāli, balvas, jāuzņem apmeklētāji un jāveido ekskursiju programmas.Neizpalika arī tehniskie izaicinājumi. Daudzu problēmu risināšanā nozīmīgu atbalstu sniedza uzņēmums “CeramOptec”, kura speciālisti palīdzēja remontēt un uzturēt krāsni darba kārtībā.

Gadu gaitā darbnīca augusi kopā ar saviem meistariem. Aleksandram Logvinam pievienojušies palīgi, sākotnēji meistaram palīdzēja Aleksandra Dubkova, vēlāk Valērijs Veissa, bet šobrīd kopā ar viņu strādā Ivars Āboltiņš, kurš stikla pūšanas amatu apguvis no pašiem pamatiem. Tā Līvānos top nākamā stikla pūtēju paaudze.

Desmit gadu laikā ir izveidojies arī darbnīcas raksturs. Tajā netiek izmantotas formas – trauki top brīvā veidojuma tehnikā, izmantojot senās Venēcijas stikla apstrādes metodes. Šī pieeja padara katru izstrādājumu neatkārtojamu un ļauj radīt augstvērtīgus autordarbus. Aleksandra Logvina meistarība ir plaši atzīta, un viņš pelnīti tiek dēvēts par Meistaru ar lielo burtu.

Darbnīca kļuvusi par galveno Līvānu stikla un amatniecības centra apskates objektu. To iecienījuši ne tikai tūristi no Latvijas un ārvalstīm, bet arī stikla mākslinieki un studenti, kuri šeit īrē darbnīcu savu ieceru īstenošanai.

Nozīmīgs pagrieziena punkts bija 2020. gads, kad stikla pūšana Līvānos tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā. Arī Aleksandrs Logvins saņēmis vairākus apbalvojumus par stikla pūšanas tradīcijas saglabāšanu un attīstīšanu.

Šodien, pēc desmit gadiem, darbnīcā atkal mutuļo karstā stikla masa. Krāsns elpo, meistaru kustības atgādina precīzi izkoptu deju, bet apmeklētāji no visas pasaules vēro, kā viņu acu priekšā dzimst stikls. Šeit ienāk arī bijušie Līvānu stikla fabrikas darbinieki – viņi skatās, atceras un dalās savos stāstos.

Šie desmit gadi apliecina, ka Līvānu stikla pūšanas tradīcija nav tikai pagātnes mantojums. Tā dzīvo, attīstās un iedvesmo. Pateicoties cilvēku uzņēmībai, neatlaidībai un mīlestībai pret savu amatu, Līvānos stikls atkal ir dzīvs!