Diana Zviedrienė piedzimusi mazā Obelu pilsētiņā netālu no Latvijas robežas. Viņas bērnība pagājusi vecvecāku mājā pilsētiņas nomalē, kur sākās plaši lauki, kas bērna acīm šķita bezgalīgi. Šajos laukos vienmēr rūca zilie skaistuļi traktori – tik tuvi un vienlaikus tik tāli, jo neviens nelika bērnam doties pie tiem. Toties bija iespējams pierunāt vectēvu nopirkt rotaļu traktorus, ar kuriem varēja spēlēties, kamēr mamma bija darbā, jo viņa nesaprata meitas mīlestību pret traktoriem. Vēlāk traktoru vīzija uz ilgu laiku izbalēja, jo bija jāizglītojas. Pēc tam – jāaudzina bērni. Rezultātā iegūtas trīs augstākās izglītības (bakalaura grādi : filozofijā, mākslas pedagoģijā un tiesību zinātnēs, kā arī maģistra grāds filozofijā), izaudzināti divi bērni, kuri palikuši Lietuvā mācīties un strādāt, un radīts daudz gleznu. Katru gadu Diana rīko vairākas personālizstādes, piedalās grupu izstādēs Lietuvā un ārpus tās, kā arī labprāt piedalās plenēros, jo jaunas vietas sniedz jaunas iedvesmas un idejas jaunām gleznām.

Mākslas vēsturē un filozofijā gan ironijas, gan romantisma izpratnē mēs atrodam to pamatvērtību kopību – brīvību no ierastās realitātes un sacelšanos pret dažādām konvencijām. Subjekts (cilvēks, indivīds) slēpjas zem ironijas maskas, kad viņā rodas nepieciešamība nojaukt veco un radīt jauno. Ironija ir it kā starpstāvoklis starp veco realitāti un nākotnes iespējām. Subjekts noliedz veco un ar šo noliegumu iznīcina esošo realitāti. Tādējādi viņam paveras neierobežotu iespēju telpa – pasaule, kurā potenciāli iespējams viss, jo no šīm iespējām vēl nekas nav realizēts.

Romantisms kā filozofija un mākslas virziens ir it kā modernitātes laikmeta vēstnesis, kas radījis iespēju citādi skatīties uz mākslas darba nozīmi, sniedzis brīvību filozofiem un māksliniekiem izvēlēties tādu realitāti, kas šķiet vispiemērotākā, un radīt tādu darbu, kas lauž iesakņotās dogmas. Šeit ironija kļūst par romantisma rīku. Ko mēs varam saukt par romantismu postmodernisma laikmetā? Tieši to pašu, ko 19. gadsimtā – vecā nojaukšanu un jaunu iespēju meklējumus. Ko varam saukt par ironiju? Tieši to pašu, ko par ironiju uzskatīja dāņu filozofs S. Kierkegors – subjekta atrašanos ārpus vispārējās sapratnes, kaut ko pateikt, neko nepasakot, ieiešanu paradoksa sfērā.

Īsāk sakot, ja jūs jautāsiet autorei: „Kāpēc traktori?”, viņa atbildēs: „Tāpēc, ka es varu”.