Latgales mākslas un amatniecības centrā no 2.februāra līdz 30.martam skatāma jauna izstāde “Pēdējais Mohikānis”. Izstādē aplūkojamas eļļas gleznas, zīmējumi un dažādi kokgriezumi, kurus darinājis vietējais amatnieks, Jersikas pagastā dzimušais Jāzeps Oskars Bikaunieks, kuram šogad apritētu 103.dzimšanas diena.
Jāzeps Oskars Bikaunieks dzimis 1916.gadā tagadējā Jersikas pagasta Bikauniekos kā jaunākais dēls Annas un Andreja Bikaunieku 12 bērnu ģimenē. Mācījies vietējā skolā Jersikā un Līvānu komercskolā. No 1938. līdz 1939.gadam dienējis Latvijas armijā Krustpilī, Latgales artilērijas pulkā. Pēc armijas sācis strādāt “uz dzelzceļa” Jersikā.
1942.gadā Jāzeps Oskars Bikaunieks brīvprātīgi iestājies Vācu armijā, 207.policijas bataljonā, kas nodrošināja kārtību frontes aizmugurē. Vēlāk, 1943.gadā vācu armijai atkāpjoties no Krievijas, Jāzeps Oskars Bikaunieks ticis “pārformēts” un ieskaitīts Vācu armijā, latviešu leģiona 19.divīzijā. Kara beigas viņš 1945.gadā sagaidīja Kurzemē. Kā daudziem latviešu leģionāriem, arī viņam seko ceļš uz Austrumiem un ieslodzījums Vorkutā. 1946.gadā viņš atgriežas dzimtenē, mājās. Ilgotais miers tēva mājās netiek sagaidīts – seko vairākkārtēji izsaukumi uz čeku un pratināšanas. Sarežģītais pēckara laiks liek Jāzepam Oskaram Bikauniekam izšķirties par nelegālu dzīvi mežā, bet, kad arī tā sniedz tikai šausmas un vilšanos, viņš izlemj kļūt par “dzīvo mironi” – viņš sarauj visas saites ar ārpasauli un kopš 1948.gada līdz savai nāvei gandrīz 40 gadus nezināms dzīvo savas māsas mājā Jersikas pagasta Upeniekos. Par viņa eksistenci ir zināms tikai pašiem tuvākajiem, pārējā radu saime un apkārtējie kaimiņi uzskatīja viņu par pazudušu jau kopš 1946.gada.
Jāzeps Oskars Bikaunieks mūžībā aizgāja 1987.gada rudenī un klusu tika apglabāts lielās “Pušķeiru”mājas neapdzīvotajā galā zem grīdas.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 90.gadu sākumā Jāzeps Oskars Bikaunieks ir reabilitēts. 2006.gadā pārapbedīts dzimtas kapos Daugaviešu (Škaparu) kapsētā. Beidzot arī apkārtējie varēja uzzināt viņa dzīvesstāstu.
Jāzeps Oskars Bikaunieks, 40 gadus dzīvodams savu “bezvārda” dzīvi, nav pazudis vēstures pelēcīgajos un nezināmajos aizmirstības miglas vālos. Neskatoties uz traģisko dzīves realitāti, viņš ir spējis atstāt aiz sevis dzīves piemēru kā ceļvedi ikvienam, kam vēl tikai lemts iet cīņā ar savas dzīves izaicinājumiem un grūtībām. Savu līdz galam neizdzīvoto dzīvi, savas skumjas, priekus un pārdomas Jāzeps Oskars Bikaunieks ielika darbā – un viņa darbs bija māksla. Jaunībā iegūtā labā izglītība, plašais interešu loks, iedzimtais talants un, neapšaubāmi, arī nežēlīgā dzīves pieredze attīstīja Jāzepā Oskarā Bikauniekā filozofiski apcerīgu dzīves uztveri, bet iedzimtais dzīvesprieks, kas realizējies dziesmā un muzicēšanā visai Bikaunieku dzimtai, neļāva sabrukt un padoties bezcerīgā situācijā. Garajos vientulības gados, pašmācības ceļā nostiprinājis zīmēšanas prasmes, Jāzeps Oskars Bikaunieks sāka zīmēt, gleznot, nodarboties ar dekoratīvo kokgriešanu. Viņa darbi māsasvīra Jāņa vārda aizsegā ir aizceļojuši tālu uz visām pagasta pusēm. Šobrīd apzināti aptuveni 50 Jāzepa Oskara Bikaunieka gleznoti darbi eļļas tehnikā un 66 zīmējumi. Lielākā daļa gleznu atrodas dažādās Jersikas pagasta mājās kā ģimenes īpašums. Gleznas iegūtas kā dāvinājums jubilejās, kāzās vai izlaidumos no Jāņa Bikaunieka. Oskara Jāzepa Bikaunieka zīmējumu albums ilgus gadus ticis glabāts viņa māsīcas Emīlijas Bikaunieces mājās Jersikas pagasta Daugaviešos, savukārt viņa darinātās kokgriezumiem rotātās lādītes atrodas dažādu Bikaunieku dzimtas atzaru mājās arī ārpus pagasta robežām, jo nodotas jau mantojumā jaunākajām paaudzēm. Nenovērtējamu ieguldījumu Jāzepa Oskara Bikaunieka piemiņas uzturēšanā un darbu saglabāšanā ir devusi viņa māsīcas meitas Zentas Eidukas ģimene, kas turpina aktīvi pētīt Jāzepa Oskara Bikaunieka dzīvesstāstu un vākt viņa daiļrades liecības.
Izstāde “Pēdējais mohikānis” nav tikai par Jāzepa Oskara Bikaunieka dzīvi un viņa atstāto mantojumu. Tas nav tikai stāsts par Annas un Andreja Bikaunieku dzimtu, kurā kādreiz auga 12 bērni. Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, kurā 20.gadsimts ierakstījis dramatisku lappusi. Tas ir stāsts par mums pašiem – kā nepazaudēt savu cilvēcību jebkādos apstākļos un palikt uzticīgiem saviem ideāliem.