Cauņu dzimtas darbu izstāde "Meklējot sākumu. Mantojums"

Meklējot sākumu. Mantojums

Vecā Grīvas mājiņa un mežs, Saules ielas māja un darbnīciņa.. mazie atmiņu stāsta mirkļi.  Gadsimtu ilgs stāsts par kādu ģimeni, kas dzīvojusi Līvānos. Ieva un Bonifācijs Caunes. 4 bērni, 9 mazbērni, 18 mazmazbērni, 4 mazmazmazbērni…

Bonifācijs un Ieva satikās Līvānu skolā, kur mazie, saimnieciskie darbi bija darāmi. Ieva kurināja skolas krāsnis, Bonifācijs darbojās ar galdniecību. Viņi apprecējās, piedzima Jānis. Bonifāciju norīkoja darbā uz Irlavu - strādāt zēnu kolonijā. Viņš bija cilvēks ar zelta rokām, prata galdniecības, skārdnieka amatus, Irlavas zēnu kolonijā strādāja par darba audzinātāju un darbmācības skolotāju. Irlavā piedzima meita Anna. Pēc kāda laika Bonifāciju pārcēla darbā uz Daugavpili, Mežciema sanatoriju - strādāt tur par saimnieku. Kad ģimene devās ceļā, sākās otrais pasaules karš. Pirmajā kara dienā ģimene palika vasaras drēbēs uz perona Daugavpilī.

Kara laikā Caunes apmetās Līvānos pie vecākiem -  mazā koka mājiņā. Ieva sāka strādāt skolā par apkopēju, bet Bonifācijs darīja visus iespējamos pasūtījuma - galdnieka darbus mājās. Ģimene turēja govi, kopa dārzu. Kara beigās piedzima dvīņi, Edīte un Roberts. Laiki bija grūti, četri bērni, visa iedzīve zaudēta pārbraucot no Irlavas uz Daugavpili aviācijas uzlidojuma laikā, jo tā tika sūtīta ar preču vilcienu.

Pēc kara, sākoties padomju laikam, iztikšana kļuva pavisam grūta. Pēc valsts darba abi divi centās nopelnīt papildus, lai varētu uzturēt, audzināt un izskolot bērnus. Bonifācijs darināja brīnišķīgas mēbeles- skapjus ar kokgriezumiem, sofas. Līdz sirmam vecumam, 80 gadiem, katru dienu gāja uz darbu Līvānu kūdras fabrikā, kur strādāja par skārdnieku. Atnākot no valsts darba mājās, devās uz savu darbnīciņu, kur locīja skārdu, notekcaurules, apaļās krāsnis.

Ieva bija ļoti radoša un interesanta personība. Viņa mīlēja teātri, klasisko mūziku un bērnus. Ieva prata skaisti dziedāt, balss esot bijusi ar patīkamu tembru, tīru intonāciju. Mīļākā dziesma bija krievu tautas dziesma „Жил, был у бабушки серенький козлик”, ko viņa kā maza meitene pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās dziedāja mammas darba devēju- bagāto krievu kungu mājās - stāvot uz krēsla. Pēc priekšnesuma viesi esot aplaudējuši un cienājuši ar saldumiem. Apkārtējo māju bērniem Ieva rīkoja dzimšanas dienas svinības ar teātra izrādēm, spēlēm un rotaļām. Ieva darināja skaistus ziedus no auduma pārdošanai. Pircēji apbrīnoja ziedus - tie izskatījās dzīvāki par īstajiem.

Bonifācijs un Ieva -  mazie uzņēmēji mūsdienu izpratnē. Amatnieki, kuri bija apveltīti ar izdomu, lai smagos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos sameklētu izeju no reālās situācijas un atrastu iespēju nopelnīt papildus līdzekļus ģimenes budžetam.

Mantojums kā dāvanu no iepriekšējā īpašnieka. Kāds ir mantojis skaistu balsi, gaišus vai tumšus matus, zemi, māju, stelles vai vecu velosipēdu. Mantojumā mēs saņemam gēnus, tradīcijas un pat konkrētas prasmes. No paaudzes paaudzē ar neredzamām saitēm mums tiek nodotas vērtības, kas tiek nospodrinātas vai atstātas novārtā.

To, ko šajā brīdī mēs saņemdami saudzējam, izkopjam, to nodosim nākošajai paaudzei…

 

Izstādes ideja ir izgaismot mazos atklājumus mūsu lielajā mantojumā. Te sajūtama sasaiste starp pagātni, tagadni un nākotni. Mūsu Mantojums ir kā pamats nemitīgai attīstībai, tas ir cieņas apliecinājums saviem senčiem un pamudinājums skatītājam aizdomāties par saviem senčiem, izzināt savas dzimtas mantojumu, novērtēt to un nodot to tālāk.

Izstādes darbi - kā turpinājums, kā atradums. Viens liels stāsts, kurā vēl ir simtiem mazi stāsti, kas turpināsies mazbērnos, mazmazbērnos un viņu atvasēs… Te atklāti tikai daži, jo stāstiem vēl gaidāmi spožāki atklājumi nākotnē.

Īsumā par izstādes dalībniekiem:

Bērni:

Roberts Caune (17/06/1945- 04/03/2011) strādāja par skārdnieku Līvānu bioķīmiskajā rūpnīcā, brīvajā laikā muzicēja pūtēju orķestrī un aizrāvās ar fotogrāfiju. Piedalījās vietējā mēroga izstādēs.

Jānis Caune (20/10/1932- 26/03/2015) visu dzīvi strādāja par darbmācības, rasēšanas un vizuālās mākslas skolotāju. Nodarbojās ar gleznošanu, koktēlniecību un etnogrāfisko kokļu  izgatavošanu, bija tautas daiļamata meistars.

Mazbērni:

Ieva Garjāne (dz. 13/03/1981), izstrādā un vada izaugsmes programmas dažādām mērķgrupām. Aizraujas ar ceļošanu, organizē labdarības pasākumus Latvijā un ārpus robežām. "Fotogrāfijai ir savs vēstījums un stāsts, kas vērotājam rada iespēju uzburt vienā mirklī īpašu sajūtu un emociju gammu. Īpaši melnbaltā fotogrāfija ir tā, kas noņemt tuvplānā radītās krāsas, ļaujot katra cilvēka iztēlei izdzīvot citas situācijas, domas, mūžus..."

Aldis Visockis  - (dz. 23/11/1963), rotkalis, strādā ar arheoloģiskajām, etnogrāfiskajām rotām, ka arī izstrādā savu dizainu mūsdienīgām rotaslietām. Ilgstoši darbojās lietišķas mākslas studijā Cilnis Arnolda Naikes vadībā un mācījās juvelieru mākslu pie juvelieru meistara Roberta Bērziņa.  1998 gadā ieguva Latvijas amatniecības kameras juveliera meistara diplomu. Brīvajā laikā ceļo, medī , brauc ar moci, audzē bites.

Dace Baltkāje (dz.19/02/1967), strādā RTA par lektori un ārējo sakaru koordinatori, vada kapelu “Dziga”, ir koncertmeistare deju kopai “Dziga”, piedalās festivālos. Saimnieko lauku sētā, cep pīrādziņus un tortes, un palīdz vīram bišu dravā. 2016. gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju tekstilmākslā. Brīvajā laikā ceļo, glezno un pēta mākoņus glezniecībā.

Mazmazbērni:

Kārlis Caune (dz. 01/03/1991), studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, vizuālās komunikācijas nodaļā un strādā kā grafiskais dizaineris un web - izstrādātājs. Papildus tam piedalās dažādos ar multimedijiem un interaktīvām instalācijām saistītos projektos, bauda dabu un spēlē ģitāru. Ikdienā interesējas par jaunajiem medijiem, laikmetīgo mākslu, programmēšanu, elektroniku, mūziku. Savos darbos reizēm meklē saikni starp lietišķu, analītisku problēmrisināšanu un estētisku baudījumu, kas nereti pasniegts caur sirdij tuvām tēmām - daba, miers, sapņi.

Rasa Deksne (dz. 07/02/1990), medaļu māksliniece, studēja Latvijas mākslas akadēmijā tekstilu un tēlniecību. Piedalījusies vairākās starptautiskajās medaļmākslas izstādēs. Pēc studijām gadu strādāja Ondokuz Mayis Universitātē kā profesora asistente tēlniecības katedrā. Šobrīd strādā Valsts Robežsardzes koledžas muzejā vēstures izpētes nodaļā. Vakaros un nedēļas nogalēs nodarbojas ar individuālo pasūtījumu  izpildīšanu. Profesionālā aizraušanās - modes mākslas vēsture, vēsturiskais tērps, piedalās projektos kā tērpu māksliniece.  Brīvajā laikā dejo mūsdienu dejas un tautas dejas jauniešu deju kopā “Dziga”, ka arī kadriļas kadriļu pasākumos.